Metodes.lv
  • Latviešu valoda
  • English

Nevardarbīgā komunikācija

Nevardarbīgās komunikācijas autors ir ASV psihologs Maršals Rozenbergs (Marshall Rosenberg), kurš visu savu dzīvi veltīja konfliktu risināšanai un cilvēku savstarpējās komunikācijas uzlabošanai.

Kas ir vardarbīga un nevardarbīga komunikācija?

Cilvēku savstarpējā komunikācija mēdz būt negatīva un nekonstruktīva. Tai ir raksturīgi pārmetumi, kritizēšana, vērtēšana, atbildības noliegšana un prasību izvirzīšana. Pietiek pavērot, kā runājam paši ar sevi: empātijas un atbalsta vietā pārmetam sev lietas, ko esam vai neesam izdarījuši, meklējam trūkumus savā rīcībā un pievēršam nesamērīgi lielu uzmanību tam, ko citi cilvēki varētu domāt par mums un mūsu uzvedību. Šādu komunikācijas veidu, kas ir dziļi iesakņots mūsu kultūrā un audzināšanā, Rozenbergs nodēvē par vardarbīgu komunikāciju.

Nevardarbīgā komunikācijā pievērš uzmanību savām un otra cilvēka jūtām un vajadzībām. Rozenberga izpratnē vajadzības ir universālas, būtiskas un visiem cilvēkiem kopīgas. Kad esmu apzinājis vajadzības, varu meklēt stratēģijas to apmierināšanai. Metodi var pielietot gan savu jūtu un vajadzību noteikšanai, gan otra cilvēka jūtu un vajadzību apzināšanai.

Nevardarbīgās komunikācijas process sastāv no četriem soļiem. Lai process būtu veiksmīgs, ir svarīgi tos skaidri atdalīt: 1. Novērojumi / 2. Jūtas / 3. Vajadzības / 4. Lūgums.

Nevardarbīgās komunikācijas soļi

Nevardarbīgās komunikācijas soļi

Piemērs – Izprast sevi

Lekcijas laikā dalībnieks skaļi izsakās: “Šis ir garlaicīgi. Šādas domas esmu dzirdējis jau neskaitāmas reizes.”

Mans novērojums

Pirmajā solī mēģinu aprakstīt situāciju bez jebkāda vērtējuma: ko es dzirdu? Ko es redzu? Ko es uztveru? Piemēram:

Dalībnieks saka, ka viņš ir garlaikots, jo semināra saturs viņam nepiedāvājot neko jaunu. Viņš runā skaļā balsī un skatās uz mani.

Manas jūtas

Otrajā solī ieklausos sevī: kādas jūtas šī situācija izraisa manī? Lai to izprastu, palīdz, ja domu sāk ar vārdiem “Es esmu… bēdīgs, dusmīgs, priecīgs utt.”, nevis “Es jūtos… atraidīts, nemīlēts, apšaubīts”. Piemēram:

Es esmu nedaudz nobijies, jūtos nedrošs un sasprindzis. Esmu arī bēdīgs, ka nesanāk tik labi, kā biju cerējis.

Manas vajadzības

Šis ir nozīmīgākais solis – apzināties, kādas vajadzības slēpjas aiz manām jūtām. Var izdalīt starp jūtām, kas parādās, ja manas vajadzības ir apmierinātas (piemēram, priecīgs, draudzīgs, mierīgs) un jūtām, kas liecina par to, ka manas vajadzības nav apmierintas (piemēram, dusmīgs, vīlies, apjucis). Jo stiprākas ir emocijas, jo nozīmīgākas ir vajadzības, kas aiz tām stāv. Piemēram:

Būt pieņemtam; saprast, kas notiek; veikt nozīmīgu un jēgpilnu darbu.

Lūgums

Ja attiecina nevardarbīgos komunikācijas soļus uz sevi, lūgums parasti izpaužas kā iekšējs monologs, kura rezultātā pieņem lēmumu par tālāko rīcību, lai vajadzības tiku apmierinātas. Svarīgi, lai rīcība būtu konkrēta un ātri īstenojama. Piemēram:

Pēc lekcijas iestarpināt atgriezeniskās saites uzdevumu, lai izzinātu, kādas ir pārējo dalībnieku domas par satura nozīmīgumu.

Piemērs – Izprast otru

Šos pašus soļus varu izmantot, lai iedziļinātos otra cilvēka vajadzībās. Svarīgi ir nepievērst uzmanību tam, ko otrs dara vai saka, bet censties saprast, kas ir viņa motivācija šādi rīkoties. Šādu pieeju sauc par empātisko klausīšanos.

Novērojums

Novērojums nemainās – dalībnieks ir neapmierināts, jo, viņaprāt, semināra saturs nepiedāvā neko jaunu.

Jūtas

Dalībnieks šķiet neapmierināts, vīlies, garlaikots, pat dusmīgs.

Vajadzības

Viņš ir vīlies, jo grib augt un pilnveidoties, kā arī vēlas savu laiku pavadīt jēgpilni; viņš ir garlaikots, jo netiek stimulēts prāts.

Varam tikai minēt, kas ir otra cilvēka jūtas un vajadzības; nezinām, vai mūsu pieņēmumi ir patiesi līdz kamēr ar tiem iepazīstinām otro personu. Daloties ar to, kā uztvēru otra rīcību, apliecinu, ka mani rūp viņa vajadzības. Šis ir svarīgs solis, lai izņemtu asumu no situācijas, kas citādi var viegli novest pie konflikta. Ja esmu nepareizi uztvēris otra cilvēka vajadzības, viņam ir iespēja precizēt, kas ir viņa rīcības patiesā motivācija. Šajā piemērā varētu savus novērojumus izteikt ar jautājumu: “Vai pareizi saprotu, ka esi dusmīgs, jo nesaņemi jaunu informāciju, kas tev varētu palīdzēt augt un attīstīties? Un ka tev ir sajūta, ka nepavadi lietderīgi savu laiku?”

Klausīties empātiski ir grūti. Cilvēki mēdz būt aizņemti ar otra analizēšanu un diagnosticēšanu, situācijas salīdzināšanu ar iepriekš piedzīvotām situācijām, savu prasību izvirzīšanu, savu vērtību aizstāvēšanu, vai domājot par to, kā atbildēt un reaģēt uz dzirdēto.

Lūgums

Maršals Rozenbergs uzsver, ka nevardarbīgā komunikācijā nevar izvirzīt prasības pret otru cilvēku, vienīgi var izteikt lūgumu. Vēlams, lai tas būtu skaidri formulēts un konkrēts. Otrs cilvēks šo lūgumu var pieņemt vai arī noraidīt. Dalībniekam varētu izteikt šādu lūgumu: “Redzu, ka esi vīlies seminārā, jo tā saturs tev nesniedz neko jaunu. Tāpēc gribu tevi lūgt pēc lekcijas beigām palikt uz 10 minūtēm, lai pārrunātu, kas ir jautājumi vai aspekti šajā tēmā, kuriem man vajadzētu pievērst uzmanību semināra turpinājumā rītdien.”

Izmēģini pats

Atziņas par nevardarbīgo komunikāciju

Rozenberga grāmatas ir pilnas ar praktiskiem ieteikumiem un ir pieejami ļoti labi resursi internetā, tai skaitā ieraksti no viņa lekcijām. Tāpēc šajā rakstā tālāk neiedziļināšos pašā metodē, bet padalīšos ar savu pieredzi un pārdomām to pielietojot savā dzīvē, cerot, ka tās iedvesmos pašiem turpināt pētīt un praktizēt nevardarbīgo komunikāciju.

Nevardarbīgās komunikācijas principi ir brīnišķīgi vienkārši. Toties to pielietošana dzīvē prasa ievērojamu piepūli un pieredzi.

Vairums cilvēku nav raduši un nav mācījušies pievērst uzmanību savām jūtām un vajadzībām. Lai būtu vieglāk tās saskatīt un novērtēt, palīdz izmantot “špikeru” kā virzienrādītāju (skat. infografiku). Angļu valodā labus sarakstus var atrast Nevardarbīgās komunikācijas centra mājaslapā.

‘Iesācējiem’ ir grūti pielietot nevardarbīgās komunikācijas principus tekošā sarunā vai notiekošā konfliktā, jo četru soļu apsvēršana prasa koncentrāciju un laiku. Man šī metode bieži vien, pirmām kārtām, kalpo kā vadlīnija, ar kuras palīdzību izvērtētu notikušo situāciju un pārdomāt savu tālāko rīcību.

Nevardarbīgā komunikācija ir efektīva vakcīna pret nekonstruktīvu kritiku un nepamatotiem ‘uzbraucieniem’. Metode māca, ka šīs situācijas nedrīkst uztvert personīgi, jo katra cilvēka uzvedība ir vadīta no viņa vajadzībām. Ja otrs saka kaut ko apvainojušu vai sāpinošu, ir mērķtiecīgāk nepievērst uzmanību teiktajam bet mēģināt saprast, kāpēc viņš vai viņa tā rīkojās.

Nevardarbīgā komunikācija palīdz apzināties, ka “negatīvas emocijas” ir tikai un vienīgi mana paša atbildība: nav viegli pieņemt Rozenberga apgalvojumu, ka otrs cilvēks nekad nav manu dusmu cēlonis, bet šīs dusmas ir indikators tam, ka manī ir neapmierātas vajadzības. Kad pieņem šo domu, tā palīdz uzņemties atbildību par savām jūtām un rīcībām.

Pašcieņa, iecietība, atbildība un empātija ir nozīmīgas pieaugušo izglītības pasniedzēja kompetences. Bet ir daudzkārt grūtāk sevi attīstīt šajā līmenī, nekā apgūt kādas jaunas mācību metodes vai mācīšanas teorijas. Nevardarbīgā komunikācija ir labs instruments, ar kā palīdzību piestrādāt pie šīm kompetencēm.

Visbeidzot, nevardarbīgā komunikācija ir ļoti spēcīgs konfliktu risināšanas instruments. Pastāv citas teorijas un metodes, bet, manuprāt, neviena cita pieeja nav tik praktiska, saprotama un tieša kā Rozenberga attīstītā pieeja.


Šī raksta autors Toms Urdze
ir to licencējis ar
CC BY-SA 4.0