Aktīvā klausīšanās un jautāšanas tehnikas

Aktīvā klausīšanas

būt ieinteresētam;;
uzdot “atvērtos” jeb “k-jautājumus” (kas, kā, par ko...?), kuri mudina uz stāstīšanu un nav atbildami ar “jā” vai “nē”;
atbalstīt stāstītāju ar žestiem, mīmiku un komentāriem, piemēram, “jā”, “mmm”...
pieļaut pauzes (ļaut otram domāt);
Aktīvi klausīties, lūgt pastāstīt vairāk ("Tu sākumā minēji, ka...”; "lūdzu pastāstiet vairāk par šo” ...);
apkopot teikto, pieļaut kļūdu labojumus un papildinājumus.

“Slēgtie" jautājumi, uz kuriem var atbildēt tikai ar “jā” vai “nē”. (“Vai tev patīk tavs darbs?”)
“Kāpēc-jautājumi”. “Kāpēc”-jautājumos cilvēkiem ir grūti saprast, vai tas uztverams Satura vai Attiecību līmenī. (Nejautāt: “Kāpēc tu kavējies?” bet jautāt: “Kas tev atgadījās, ka netiki laikā uz mūsu sapulci?”);
Pārtraukt runātāju; iebilst un uzsākt diskusiju.
Diskusiju noslāpējošas frāzes (“zinātne ir pierādījusi”, “to mēs jau mēģinājām”, “tā mēs šeit nedarām”...)

Atvērti: Iegūt informāciju un viedokļus, piemēram, Pastāsti man par šo...

Zondējoši: Izzināt un paplašināt, piemēram, lai precizētu problēmas.

Apkopojoši: Pārbaudīt / precizēt teikto.

Atskatoši: Iegūt viedokļus, piemēram, Kā tu būtu rīkojies...

Faktiski: Iegūt faktus, piemēram, Cik gadus mācījies ārzemēs?

Salīdzinoši: Izpētīt līdzības un atšķirības.

Hipotētiski: Paplašināt redzes loku, piemēram, Kas notiktu, ja...?

Apļu: Kā tev šķiet, ko teiktu valdes priekšsēdētājs, ja viņš šeit būtu?

Skalu: Par cik procentiem esi apmierināts ar kolēģu veikumu uzdevumā?

Rezultātu: Kam šeit jāmainās, lai mūsu nodaļā katrs uzdrīkstētos brīvi izteikties?