Metodēm ir liela nozīme, lai padarītu mācību procesu interesantu, atvieglotu dalībniekiem saprast un iegaumēt informāciju un nodrošinātu viņu aktīvo iesaistīšanos. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka metodes ir tikai līdzeklis mērķu sekmēšanai – tātad, pasniedzējam vispirms skaidri jāzina, ko grib panākt.
Metožu iedalījumi
Metožu termins ir izplūdis – ar to apzīmē gan nelielus atraisīšanas uzdevumus, piemēram, iepazīšanos uzdevumus, gan veselu pieeju mācīšanās procesa organizēšanā, piemēram, projekta metodi. Līdzība ir tik pat liela, kā starp knīpstangām un ceļamo krāni.
Vienkāršs veids, kā sagrupēt metodes, ir apskatīties mācību procesu: vai tajā dominē vienvirziena komunikācijā – pasniedzējs stāsta (māca) un dalībnieki klausās, vai divvirzienu komunikācijā – notiek dialogs starp pasniedzēju un dalībniekiem, kā arī starp dalībniekiem savā starpā. Metodes divvirzienu komunikācijai var izdalīt sīkāk, atkarībā no tā, cik liela ir dalībnieku ietekme uz mācību procesu un saturu.
| Nolūks | Piemērs | |
|---|---|---|
| Vienvirziena komunikācija | Informēt, pārliecināt, prezentēt | Lekcija |
| Atraisīšana | Veicināt grupas dinamiku, dot atslodzi, atraisīt | Iepazīšanās uzdevumi |
| Iesaistīšana | Dalībnieku aktīva līdzdalība un līdzatbildība, iegūt informāciju | Darbs grupās |
| Patstāvīgs darbs | Dalībnieku autonomija attiecībā uz saturu un procesu | Projekta metode |
Pēdējos gados ir pieaugusi dažādu e-mācību formu izplatība. Mainās izmantotie komunikācijas un saskarsmes līdzekļi, bet aprakstītais metožu iedalījums lielā mērā paliek spēkā. Arī e-macībās var izdalīt kursus, kuros saturu lielā mērā nosaka pasniedzējs no kursiem, kuros notiek aktīva dalībnieku iesaistīšana un tiek veicināta viņu autonomija attiecībā pret saturu un procesiem.
Cits veids kā sagrupēt metodes, ir apskatīt to nolūku mācību procesā. Bet jāpatur prātā, ka daudzas metodes var pielāgot dažādiem mērķiem, piemēram, metodes informācijas iegūšanai arī noderēs atgriezeniskās saites organizēšanai.
Šķēršļi jaunu metožu izmantošanā
Ja ar metožu palīdzību grib padarīt nodarbību interesantāku un vieglāk uztveramu, nav problēmas piemeklēt metodes jeb tehnikas, kuras palīdzēs to sekmēt. Bet ja ir mērķis radīt vidi, kurā dalībniekiem ir piešķirta aktīva loma mācību procesa veidošanā, saturs ir balstīts uz viņu pieredzi un pielietojamību dzīvē, kurā vadītājs pārtop no pasniedzēja par procesa virzītāju, nāksies saskarties ar virkni šķēršļu mācību procesa organizēšanā un metožu izvēlē.
Rāmji un izglītības sistēma
Ļoti bieži mācības ir reglamentētas: noteiktā laikā jāapgūst noteiktu informācijas daudzumu, mācību tēmas ir skaidri iezīmētas, arī to apgūšanas secība bieži vien ir iepriekš noteikta, ar pārbaudījumu un eksāmenu palīdzību dalībniekiem ir jāpierāda, ka noteiktās zināšanas ir apgūtas. Reglamentētā sistēma krasi ierobežo pasniedzēju un dalībnieku iespējas ieņemt aktīvāku lomu mācību procesa organizēšanā un metožu izvēlē. Daudzās mācību situācijās papildus šķērslis ir lielais dalībnieku skaits: grupā ar 40 vai 100 cilvēkiem nav iespējams veidot patiesi interaktīvu mācību procesu.
Pasniedzēji
Tradicionālam informācijas pasniegšanas veidam – vienvirziena komunikācijai, ir priekšrocības: cilvēku skaitam nav nozīmes, īsā laikā var nodot salīdzinoši lielu informācijas apjomu, saturu var iepriekš atlasīt un strukturēt, mācību process ir pasniedzēja pārziņā, kā rezultātā veidojas drošības sajūta un nedraud novirzīšanās no tēmas. Šo iemeslu dēļ, nepārsteidz, ka gandrīz jebkurā izglītības jomā, tai skaitā skolās, augstskolās, profesionālajā izglītībā, tālākizglītībā, joprojām dominē tradicionālā vienvirziena komunikācija.
Viens no galvenajiem šķēršļiem interaktīvu metožu ieviešanā ir pasniedzēju bailes, zaudēt kontroli pāri saturam un procesam. Eksperimentēt, izmēģināt ko nezināmu, izmantot kādu metodi, par kuru nezinām, kādu rezultātu tā sekmēs un kāds attīstīsies mācību process, prasa daudz lielāku drosmi, nekā nolasīt lekciju vai nodarbībā iepīt kādu atraisīšanās uzdevumu.
Dalībnieki
Tradicionālā izglītības sistēma veicina “izglītības patērētāju mentalitāti”: cilvēks iet mācīties ar domu, ka pasniedzēja uzdevums ir iedot viņam vēlamās zināšanas un prasmes, kā rezultātā savu lomu nostāda kā pasīvu. Bet uz dalībniekiem vērsta mācīšana prasa aktīvu līdzdalību, augstu atbildības sajūtu un aktīvas mācīšanās prasmes. Nav retums, ka aktīvu metožu izmantošana ir nodrošinājusi dalībniekiem interesantu mācību procesu, bet mācīšanās atdeve ir minimāla, jo dalībnieki neabstrahē informāciju un nepārnesa un neattiecina notikušo uz citām dzīves situācijām. No tā izriet, ka arī dalībniekiem ir jāpārdefinē savu lomu mācību procesā un jāattīsta aktīvās mācīšanās prasmes, kas nav vienas dienas jautājums. Jo mazāk auditorija ir radusi mācīties, jo vairāk uzmanības jāpievērš šim aspektam.
Būtiskāka nozīme mācīšanās procesā ir motivācijai. Diemžēl bieži vien dalībnieku galvenā motivācija ir diploma vai sertifikāta iegūšana, līdz ar to gatavība mainīt savu “patērētāju lomu” ir zema. Papildus problēmu var radīt apstāklis, ka dalībnieki ir spiesti sadalīt savas prioritātes starp mācībām, darbu un privāto dzīvi.
Metožu lomu mācību procesā
Metožu izvēle noteiks dalībnieku lomu, un otrādi. Ja izvēlētā metode ir lekcija, pasniedzējs ieņems eksperta lomu. Ja izvēlētā metode ir grupu darbs, pasniedzējs pārtop par procesu virzītāju. No tā izriet, ka pasniedzējam apzināti izvēlas metodes, kas atbilst ieņemamai lomai.
Pasniedzēja attieksmei ir ievērojami lielāka nozīme, nekā metodēm!
Pasniedzējam ir jāapzinās, ko mācībās grib sekmēt:
- Saprotamā un uzskatāmā veidā pasniegt informāciju?
- Nodrošināt, ka dalībnieki iemācās pasniegto informāciju?
- Rosināt pārdomas un kritisku attieksmi?
- Sekmēt dalībnieku radošā potenciāla izmantošanu?
Atbilstoši izvirzītajam mērķim veidosies pasniedzēja attieksme pret mācību priekšmetu, mācību procesu un dalībniekiem. Sekojošie jautājumi var palīdzēt sabalansēt mācību saturu, mērķus un metodes:
Kam? Kas man ir zināms par auditoriju, tās interesēm un vajadzībām?
Ko? Ko gribu sekmēt, kādu informāciju gribu nodot, kādas prasmes būtu jāattīsta, kādu jautājumu jārisina?
Kā? Ar kādu metožu palīdzību varu to sekmēt?
Kāpēc? Šis ir pats būtiskākais jautājums: ko dalībnieki iegūs no manis teiktā un ko gribu sekmēt, izmantojot kādu noteiktu metodi? Diemžēl cilvēkam ir tieksme, pirmām kārtām, domāt par to, kas pašam liekas noderīgs un interesants, un no sava viedokļa veidot mācību saturu un norisi, nevis iejusties dalībnieku ādā un no viņu perspektīvas pārdomāt, ko būtu jāpasniedz un kādā veidā to būtu jādara.
