Grupas potenciāla attīstīšana un likšana lietā

Darbs grupās

Lai sekmīgi attīstītu grupas potenciālu, tai jāļauj pakāpeniski uzņemties lielāku atbildību. Jārēķinās ar to, ka dalībniekiem, pirms grupa nobriedusi lielāku uzdevumu risināšanai patstāvīgi, nepieciešams laiks, lai atrastu savu vietu grupā un sarastu. Galvenā metode attīstības sekmēšanai ir darbs grupās. Tas palīdz novērst fokusu no pasniedzēja, saliedēt dalībniekus, “likt lietā” katra dalībnieka zināšanas un pieredzi, panākot sinerģiju.

Par darbu grupās eksistē dažādi mīti, piemēram, ka dalībniekiem patīk grupu darbs. Patiesībā, aicinājums dalībniekiem strādāt grupās, ir izaicinājums gan pasniedzējam, gan dalībniekiem. Gandrīz vai katrs pasniedzējs ir piedzīvojis, ka dalībnieki izturas noraidoši pret uzdevumu; neizprot, kas ir jādara, kāpēc tas jādara; darba gaitā novirzās no tēmas; nespēj nokļūt līdz vēlamajam rezultātam. Jo vairāk pasniedzējs šaubās par uzdevuma lietderību, jo lielāka ir varbūtība, ka tas patiešām būs nesekmīgs. Iepriekšējā negatīvā pieredze var mazināt pasniedzēja pārliecību par grupu darbu izmantošanas nepieciešamību, tāpēc pasniedzējam jau no sākuma jāapzinās, ka aicinājums strādāt grupās netiks uztverts ar sajūsmu. Lai darbs grupā būtu veiksmīgs, tas prasa rūpīgu sagatavošanās darbu, uzticību grupai, nepārtrauktu grupas dinamikas novērošanu, kā arī elastīgumu pret procesu un rezultātu.

Arī dalībnieki aicinājumu strādāt grupā parasti uztver ar šaubām un nedrošību. Rodas izjūtas līdzīgas aprakstītajām sadaļā “4. Procesu iekustināšana – mācību sākums”. Tomēr parādās būtiska atšķirība – tagad dalībnieki ir atraduši savu vietu; iepazinuši savus kaimiņus; zina, ko sagaidīt no pasniedzēja un ir ērti iekārtojušies – ir iestājusies zināma patērētāja mentalitāte. Aicinājums strādāt grupās tiek izjusts kā drauds esošajai iekārtai, atkal parādās šaubas un rodas daudzi jautājumi: ar ko būs jāstrādā kopā; kādu lomu ieņemt (kāda loma tiks iedalīta) grupā; kāpēc tas jādara; vai būs vērts tam tērēt laiku, vai nebūtu lietderīgāk turpināt klausīties pasniedzēju.

Efektīvs darbs grupās – soli pa solim

1. Iepazīt ar mērķi

Kā pasniedzējam, tā dalībniekiem jābūt skaidram mērķim, kāpēc uzdevums ir jāveic. Ja radīsies iespaids, ka darbs grupās ir pašmērķis un nesekmē mācību mērķus, tas pamatoti izraisīs neapmierinātību. Būtiska loma šajā sakarā ir izvirzītajam uzdevumam: ja tas ir dalībniekiem nozīmīgs; ja tas ir izaicinošs un domāt rosinošs; ja tas ļauj dalībniekiem dalīties pieredzē, tad darbs grupās ir lietderīgs. Turpretī uzdevums, kas ir vielas atgremošana, ja pasniedzējs jau iepriekš zina “pareizo” atbildi, ja nav skaidrs, kā tas sasaucas ar mācību tēmu, dalībniekiem ir pamats būt neapmierinātiem.

2. Sniegt uzdevumu

Instrukcijām jābūt skaidrām un pilnīgām. Cilvēkiem ir tieksme neieklausīties teiktajā un pārprast informāciju, tāpēc liela uzmanība jāpievērš tam, lai visi dalībnieki saprastu uzdevumu. Instrukcijas vēlams sniegt ne tikai mutiski, bet arī uzrakstīt uz tāfeles vai izdalīt uzdevumu lapās. Dalībniekiem jāzina, kas no viņiem tiek prasīts, kā to sasniegt un kādā veidā būs jāpasniedz rezultātu. Ieteicams izklāstīt uzdevumu, pirms dalībnieki dalās grupās, jo pēc tam būs grūti atgūt viņu uzmanību.

Jānodrošina labi darba apstākļi. Pasniedzēja uzdevums – iepriekš pārdomāt, kur katra grupa strādās; kāds būs telpas iekārtojums; kādi darba materiāli ir nepieciešami utt.

Lai šīs šaubas par grupu darbu nepārvērstos atklātā pretestībā, pasniedzēju aicinājumam uz darbu grupās jābūt strikti formulētam, nepieļaujot alternatīvu. Ja aicinājums tiks noformulēts kā piedāvājums dalībniekiem, piemēram, “Vai nebūtu labi, ja tagad pastrādāsim grupās?”, tas rosinās dalībniekos cerību, ka pastāv iespēja izvairīties no piedalīšanās. Laika gaitā, kad būs attīstījusies grupas saliedētība, šī pretestība mazināsies un gatavība strādāt grupās pieaugs. Apkopojot iepriekš teikto, var secināt – jo jaunāka ir grupa, jo mazāk tās dalībnieki ir raduši strādāt ar interaktīvām metodēm, jo noteiktākām jābūt pasniedzēja instrukcijām.

3. Dalīt grupās

Pasniedzējam jāzina, kādā veidā sadalīt dalībniekus grupās. Pastāv trīs iespējas: pēc nejaušības principa; pēc kopīgām interesēm; pēc simpātijām. Veidojot grupas pēc nejaušības principa (piemēram, noskaitīt vai vilkt kārtis), tiek nodrošinātas jauktas grupas, kurās būs iespēja iepazīties ar citiem dalībniekiem, neviens netiks atstāts malā. Veidojot grupas pēc kopīgām interesēm (piemēram, uzņēmumu vadītāji, grāmatveži, projekta vadītāji), tiks veicināta darba mērķtiecība. Ļaujot dalībniekiem pašiem izvēlēties grupas, tiks sekmēta labas gaisotnes veidošanās grupās, bet pastāv drauds, ka daži dalībnieki tiks atstumti malā un darba grupas pārvērtīsies draudzīgas patērzēšanas pulciņos.

4. Celt grupu darbu efektivitāti

Grupu darbam būs lielāka atdeve, ja dalībniekiem būs bijis laiks individuāli iedziļināties jautājumā, piemēram, apdomāt, ko zina par doto jautājumu, ko var pienest grupai, kādas ir sākotnējās idejas problēmas risinājumam.

Lai grupu darbs noritētu strukturēti un mērķtiecīgi, pasniedzējam būtu jāpiedāvā uzdevuma rāmis, piemēram, izmantojot moderēšanas metodes.

Lai veicinātu to cilvēku iesaistīšanos, kas parasti klusē kamēr citi runā, var iekļaut neverbālus elementus, piemēram, modeļa radīšana, zīmējuma veidošana vai rezultātu prezentēšana ar teātra palīdzību.

Pasniedzējam jābūt gatavam atbalstīt grupas, piemēram, novēršot neskaidrības un sniedzot papildus informāciju.

5. Prezentēt rezultātus

Pēc uzdevuma veikšanas, ir jāparedz pietiekoši daudz laika rezultātu prezentēšanai. Jāpārdomā, kādā veidā notiks rezultātu apspriešana, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visām grupām. Pasniedzējam jābūt atvērtam pret grupu darba veikumu un jāizturas pret to ar cieņu. Vēlams, rezultātus apkopot un pie tiem atgriezties mācību gaitā.

Pasniedzējs kā procesu virzītājs

Pieaugušo izglītībai ir raksturīgi, ka dalībniekiem ir dzīves pieredze un zināšanas, kuras būtu vēlams mērķtiecīgi likt lietā mācību procesā. No tā izriet, ka pasniedzējam vēlams atkāpties un dot vietu dalībniekiem reflektēt savu pieredzi un ienest to grupā.